Īsa Vēsture par Pareizticību Latvijā

Jekabpils Icon of the Mother of God

Pirms uzsākt Svētā Gara klostera vēstures stāstījumu, ir svarīgi iepazīstināt un noraksturot Pareizticības Latvijā būtiskākos notikumus un vēsturiskās gaitas aprises. Tikai tad varēs novērtēt Jēkabpils klostera nozīmi ilgajā, gandrīz tūkstoš gadu garajā, vēsturiskā ceļa ritējumā.

988. gadā Svētais kņazs Vladimirs no Bizantijas pieņēma Pareizticību pats un veica arī Krievijas Kristīšanu. Drīz pēc tam kristietība nonāca arī līdz Krievzemes ziemeļrietumu nomalei. Turienes lielākās pilsētas bija Polocka un Novgoroda.

Latvijas iepazīstināšanā ar Pareizticību lielāko ieguldījumu deva Polocka, jo tās iedzīvotāji, kriviči, Latvijā veica aktīvu tirdzniecību visā Daugavas (Dvinas) garumā.

Cauri Polockai bija slavenais tirdzniecības ceļš „no varjagiem uz grieķiem” un tādejādi pareizticīgie tirgotāji ar savu priekšzīmi vietējiem Latvijas iedzīvotājiem, latviešiem, sniedza pirmo izpratni par Evaņģēliju, Noslēpumiem u.t.t.

Pareizticība tāpēc Latvijā iemājoja labdabīgā veidā, latvieši paši labprātīgi pieņēma Kristus Mācības Gaismu.

12. gadsimtā divu vietējo kņazistu – Gercikes (Jersikas) un Kukenosas (Kokneses) – kņazi ar iedzīvotājiem bija Polockas kņazistes vasaļi – meslu devēji. Šo kņazistu zemes pletās no Daugavas, sākot austrumu virzienā pa Latgales teritoriju un uz rietumiem gar upi Zemgales teritorijā.

Kad Daugavas iztekā 13.gadsimta sākumā ieradās vācu katoļu tirgotāji un misionāri-mūki, vēlāk arī bruņinieki, tiem tad nācās atļauju savas darbošanās latviešu vidū uzsākšanai prasīt Polockas kņazam Vladimiram (†1216). Saņēmuši atļauju, tie ātri apmetās Daugavas krastos un pavisam drīz ar zobenu un krustu uzsāka latviešus kristīt katoļu ticībā, kā arī pakļāva sev latviešu valdniekus.

1201. gadā bīskaps Alberts dibina ostas pilsētu Rīgu, bet jau 1208. gadā bruņinieki iekaro un sev pakļauj Koknesi un 1209. gadā Jersiku. Kokneses kņazs Vjačko bēg, bet Jersikas kņazs Visvaldis kļūst par Rīgas katoļu bīskapa Alberta vasali. Iekarojot Jersikas valstiņu, tiek nopostītas arī vairākas pareizticīgās baznīcas. Kā aprakstīts Indriķa hronikā par Jersikas pilsētas nopostīšanu no vāciešiem 1209. gadā, ka „izņēma iz baznīcām zvanus un svētbildes un citādas lietas, un jo daudz sudraba, un paņēma sev līdzi”.

Tā nu Pareizticības augšana latviešos tika ar varu apturēta un nīdēta ārā līdzvērtīgi pagānismam, jo vācu katoļi no 13.gadsimta pirmās puses iekaroja un pakļāva sev visu Latviju.

Tikai 1229. gadā, kad starp Rīgas un Smoļenskas pilsētām tika noslēgts tirdzniecības miera līgums, krievu tirgotāji atkal atguva tiesības tirgoties Daugavas krastos un apmesties uz dzīvi Rīgā. Tad Rīgā rodas krievu sēta ar pareizticīgo Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcu, kuru uzturēja krievu tirgotāji, bet pareizticīgie priesteri tika sūtīti turp ar Polockas arhibīskapa svētību.

Gandrīz četrus simtus gadu tā bija vienīgā vieta Latvijā, kur noritēja Dievkalpojumi pareizticīgā ritā. 15.gadsimta (1413 g.) dokumentos šī svētnīca dēvēta par „senu” krievu baznīcu.

Tomēr, poļu karalis Stefans Batorijs, kurš bija iekarojis Rīgu, Svētītāja Nikolaja baznīcu 1582. gadā uzdāvināja Rīgas pilsētai. Pilsētas dome šo dāvāto īpašumu un ēku novirzīja „par labu luteriskajai Jāņa baznīcai”.

Pēc tā pareizticīgajiem Rīgā pastāvīgas baznīcas vairs nebija līdz pat 1710. gada jūlijam, kad pilsētu iekaroja grāfa Šeremeteva karaspēks.

17. gadsimtā Pareizticība Latvijā sev mājvietu atrada Daugavas krastā, kādā ģeogrāfiski ļoti interesantā vietā – tā it kā atgriežas pie saviem pirmsākumiem latviešu zemē.

Šī vieta, Jakobštadte (Jēkabpils), ar savu pareizticības svētnīcu – Svētā Gara klosteri, atrodas 50 kilometrus augšup pa straumi no Jersikas un 50 kilometrus lejup no Kokneses, pa vidu starp diviem seniem pareizticības centriem Latvijā. Klosteris, atrodoties pa viduci – uz robežas starp senajiem pilsnovadiem, gadsimtu griežos neļāva pārtrūkt Pareizticības vēsturiskajam plūdumam šajā zemē.

Klostera rašanās 17.gadsimtā.

17.gs. vidū Rietumu Dvinas jeb Daugavas kreisajā krastā, iepretim 13.gadsimtā uzceltajai Krustpils pilij, radās krievu ciemats – «Holmhofas sloboda», kuru apdzīvoja krievu plostnieki – loči. Plostnieki ar plostiem un kuģiem jeb strūgās pāri krācēm pavadīja uz Rīgu kravas no Krievijas un Baltkrievijas, kā arī cēla pāri pa sauszemes traktiem piegādātās preces no Lietuvas un Polijas. Sloboda atradās tirdznieciski ērtā un izdevīgā vietā tā laika Latvijas teritorijā, jo te robežojās trīs dažādas valstis – Vidzeme, kas (kopā ar Igauniju) piederēja Zviedrijai, Latgale, kura bija zem Polijas valdības, bet Daugavas kreisais krasts bija dabīgā robeža Kurzemes hercogistei, kuru savā varenības zenītā prasmīgi vadīja hercogs Jēkabs Ketlers (1610 – 1682, valdīja no 1642.gada). Hercogistei bija spēcīga flote un septiņas manufaktūras.

Novērtējot šī krievu ciemata ekonomiskās attīstības lielo izdevīgumu, hercogs nekavējās ciematam 1670. gadā dāvināt pilsētas pārvaldes tiesības un, izrādot godu, nosaukt savā vārdā par Jakobštadti.

Pie tam viņš deva tiesības «uzņemt pie sevis (dzīvošanai) tikai uzticamus krievu izcelsmes ļaudis», t.i. krievus un baltkrievus. Kā arī «Dāvājam un atļaujam tikai krievu nācijas, nevis vācu vai citu tautu, visai sabiedrībai izpildīt Dievišķo dievkalpošanu grieķu – krievu (t.i. pareizticīgās) reliģijas tradīcijās, ko tiem būs turēt un uzturēt mūžīgos laikos, un, lai apgādātu savus priesterus un skolās kalpotājus ar būvēm un baznīcām, kuras likt pēc viņu likumiem, un ar atlīdzību apmierināt.»

Tādejādi Jakobštadtē juridiski tika nostiprināta pilntiesīga eksistence un attīstība pareizticīgajām skolām un baznīcām, kas šeit bija jau izsenis.

17. gadsimta otrajā pusē pilsētā bija divas pareizticīgās baznīcas – Svētā Lielmocekļa Georgija Uzvarētāja un Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja, pie kam pirmā (t.i. Sv. Georgija) minēta kā «veca» un ar pareizticīgo «krievu» kapsētu līdzās. Tātad, droši var apgalvot, ka abas pareizticīgās baznīcas šeit bija jau 1650 – 1660-tajos gados.

Hercoga Jēkaba acīmredzamās simpātijas pret vietējiem krievu tautības iedzīvotājiem ir viegli izskaidrojamas.

Krievu – poļu – zviedru kara laikā (1654 – 1667) krievu cara Alekseja Mihailoviča (1645 – 1676) karaspēks iekaroja visu Latgali un vairāk nekā desmit gadus to noturēja savā pakļautībā teritorijā līdz Daugavai un gar upes krastu līdz pat Rīgai – krievu garnizoni bija gan Dinaburgā (Daugavpilī), gan Kreicburgā (Krustpilī) un Kokenhauzenē (Koknesē), tādejādi apdraudot Rīgu un zviedrus Līvlandē (Vidzemē).

Tā kā Kurzemes hercogiste ar tās floti un Baltijas jūras piekrasti zviedriem bija gardākais un iekārotākais kumoss visā Zviedrijas pār Baltiju valdīšanas ieviešanas procesā, tie sagūstīja hercogu Jēkabu un kā Polijas vasalim viņam draudēja nāve. Krievu cars Aleksandrs Mihailovičs hercogu Jēkabu par bargu naudu izpirka brīvībā, jo nevēlējās Zviedrijas varas nostiprināšanos un tirdzniecības ar Eiropu caur Kurzemi zušanu. Līdz ar Jakobštadte kļuva par draudzības starp Kurzemi un Maskavu, un par hercoga Jēkaba pateicības caram Aleksejam Mihailovičam redzamo zīmi.

Maskavas „Ieroču palātā” tiek glabāta hercoga Jēkaba diplomātiskā dāvana patriarham Nikonam (1652. g. – 1658. g.) – apbrīnojami skaists dzintara zizlis.

Par Jakobštadtes pareizticīgo iedzīvotāju aktīvās dzīves atalgojumu kļuva Dieva svētības vietējām pareizticīgajām baznīcām acīmredzams veidols. Sens nostāsts, kuru pierakstīja priesteris Nikolajs Vasiļjevs (†1881. g.) 1840-tajos gados, pauž sekojošo: «Kad zviedri un sakši, apvienojuši spēkus, pa Dvinas upi peldus sekoja krievu karaspēkam, bet jau griezušies atpakaļ savā krastā, kāds saksis vārdā Jēkabs Gudinskis, katolis, ievēroja pa Dvinas straumi peldam dēļa gabaliņu un, iedūris tajā savu šķēpu, izvilka no ūdens un uzdurtu uz šķēpa pārnesa pāri Dvinai. Sasniedzot krastu saksis uz rokas, kurā nesa šķēpu, ievēroja asinis un sākumā nodomāja, ka asins tek no kādas brūces rokā, iegūtas cīņas laukā ar pretinieku. Uzmanīgi aplūkojis roku un rētas neatradis, viņš pievērsa skatu šķēpam, pa kuru, kā viņš redzēja, tecēja asins no šķēpa galā esošā dēlīša, kas patiesībā izrādījās Dievmātes svētbilde. Neparastais notikums Gudinski tik ļoti satrieca, ka uz svētbildes ievērojis pareizticīgās glezniecības manieri, viņš to atdeva toreiz Jakobštadtē esošajā Georgija baznīcā, pieņēma Pareizticību un palika uz visu savu dzīvi Jakobštadtē.».

Tādā brīnumainā veidā tika iemantota Jakobštadtes Dievmātes svētbilde, kura kļuva slavena ar brīnumiem. Pareizticīgā klostera, kuram deva Svētā Gara vārdu, rašanās ir saistīta ar vienu no brīnumiem.

Kāds cits sens nostāsts stāsta tā: «Kāds tirgonis vārdā Ratkevičs, kurš ar baržām savu kravu transportēja uz Rīgu, piestāja Jakobštadtē un apmeklēja Sv. Georgija baznīcu tieši uz rīta dievkalpojuma sākumu. Liturģijas beigās radinieki atveda kādu kroplīgi izšķobīta skata latvieti, kurš bija apsēsts, lai brīnumdarošās Dievmātes ikonas priekšā lūgtos par izveseļošanos. Kad klostera priekšnieks beidza aizlūgumu un sāka virs apsēstā lasīt speciālo izdzīšanas lūgšanu, no tā nelabais gars bālgana tvaika izskatā izgāja un ar milzīgu spēku traukdamies ārā no baznīcas atrāva pievērtās durvis, divus zēnus, kuri stāvēja pie durvīm, nogāžot gar zemi. Visus baznīcā esošos, arī tirgoni Ratkeviču, pārņēma lielas bailes. Tirgonis lielā godbijības sajūtā pret brīnumdarošo ikonu tūlīt klostera priekšniekam izteica patiesu vēlēšanos uzcelt jaunu, svētajai ikonai piemērotāku dievnamu, kas arī tika veikts sadarbībā ar klostera priekšnieku, kurš no hercoga Jēkaba izgādāja meža bezmaksas piešķiršanu. Jaunā baznīca tika nosaukts Svētā Gara, kas uzvarēja ļauno garu, vārdā un tajā tika ierīkoti blakus altāri par godu Dieva Mātei un Apustuļiem.»

Pirmais no nostāstiem – par Jakobštadtes ikonas atrašanos, saskaņā ar vēsturiskajiem notikumiem, attiecas uz Krievu – poļu – zviedru kara (1654 – 1667) laiku.

Brīnumaino izdziedināšanos svētās Dievmātes ikonas priekšā un Ratkeviča Svētā Gara baznīcas celtniecību visi 19.gadsimta vēsturiskie avoti, kuros aprakstīta pilsētas un klostera vēsture, vienprātīgi attiecina uz 1670.-1675.gadu

Līdz ar to varam apgalvot, ka Jakobštadtē mūku kopiena izveidojās 17. gadsimta otrajā pusē vai precizējot – gadsimta pēdējos gados. Tirgonim Ratkevičam uzceļot dievnamu, kurā kā lielākais svētums tika novietota brīnumaini atrastā un brīnumdarošā Jakobštadtes Dievmātes ikona, un izbūvējot mūra žogu-sienu ap baznīcu, tika izveidota klostera teritorija. Kopiena pēc jaunā dievnama nosaukuma tika nosaukta par Svētā Gara klosteri.

To apstiprina arī kāds cits svarīgs vēsturisks fakts. Slavenais Pareizticīgās Baznīcas pīlārs, Kijevas metropolīts Pēteris Mogila (1632–1647) apmeklējot Baltkrievijas vīriešu klosterus, Kunga Kristīšanas–Brāļu Polockā un Marka–Trijādības Vitebskā (abi klosteri atrodas Rietumu Dvinas – Daugavas krastā), deva tiem sevišķas tiesības pārmaiņus katru gadu līdz ar navigācijas pa Daugavu atklāšanu sūtīt savus mūkus uz Rīgu, kur kalpoja pareizticīgos dievkalpojumus, izpildīja nepieciešamās trebas un vāca žēlsirdības dāvanas savu klosteru atbalstam un uzturēšanai. Šīs tiesības tika vairākkārt apliecinātas ar oficiāliem rakstiem:

1.Baltkrievijas bīskaps Teodosijs Vasiļjevičs (1669 – 1678) – 1675. gadā;
2.Mogiļevas – Baltkrievijas eparhijas starparhiherēzes gadu Metropolīta vietnieks un administrators arhimandrīts Silvestrs Valčanskis – 1686. gada 8. jūlijā;
3.Kijevas Metropolīts Gedeons, kņazs Četvertinskijs – 1687. gada 17. februārī;
4.Kijevas metropolīts Varlaams Jasinskijs – 1690. gada 2. martā;
5.Maskavas un visas Krievijas Patriarhs Adrians (1690 – 1700) – 1697. gada 2. februārī;
6.Mogiļevas bīskaps Serafims Palhovskis (1697 – 1704) – 1699. gadā;
7. Patriarhijas vietsargātājs «visas Krievijas» Metropolīts Stefans Jarovskijs (1700-1722) – 1715. gada 7. oktobrī;
8. Svētā Sinode – 1723. gada 30. jūlijā.

Parasti baltkrievu mūki uz Rīgu atbrauca pavasaros, Daugavas krastā iepretī Kārļa vārtiem novietojot pārgājiena auduma baznīcu, veica trebas un dievkalpojumus, un rudeņos brauca mājup. Ziemās pareizticīgie rīdzinieki palika bez priesteriem, dievkalpojumiem un baznīcas.

1756. gada 17. jūlijā ar Svētās Sinodes lēmumu baltkrievu mūkiem tika atļauts auduma baznīcas vietā ar strūgām pārvest koka baznīcu. To 1780. – 1781. gadā izjauca, lai vietā uzceltu jaunu un patstāvīgu Svētās Trijādības baznīcu aiz Dvinas (Pārdaugavas Svētās Trijādības baznīca). Tomēr arī tajā līdz 1812. gadam dievkalpojumus vadīja atbraukušie mūki no Baltkrievijas klosteriem.

Visa Daugavas ūdensceļa garumā, no Baltkrievijas līdz pat Rīgai, 17. gadsimtā tikai Jakobštadtē bija pareizticīgās baznīcas un notika pareizticīgā Dievkalpošana. Ceļā uz Rīgu baltkrievu mūki nekādi nevarēja pabraukt garām Jakobštadtei, jo priekšā upē bija bīstamas krāces un te vajadzēja nolīgt labus ločus. Piestāšanās laikā varēja kalpot vietējās baznīcās un iepriecināt vietējos pareizticīgos iedzīvotājus, kuri dzīvoja luterisko vāciešu un katolisko poļu ielenkumā.

Kaut vai nepieciešamības pēc atpūtas un lūgšanu vietas ilgajā ceļā līdz Rīgai dēļ var secināt, ka tieši Polockas un Vitebskas baltkrievu mūku nopelns ir neliela klostera izveide Jakobštadtē – pilsētā, kas garīgi un materiāli dzīvoja pateicoties baltkrievu tirgoņu un ar viņiem kopā atbraukušo pareizticīgo hieromūku ikgadējām vizītēm.

Arī vietējiem pareizticīgajiem iedzīvotājiem uzturēt skolu, nodarboties ar labdarību un apmierināt savas garīgās vajadzības ērti bija tieši klostera paspārnē.

Klosteris 18.gadsimtā. Bēdas

17. gadsimta beigās, pēc sava varenā aizbildņa hercoga Jēkaba nāves, Jakobštadtes pareizticīgie iedzīvotāji nokļuva neizdevīgā stāvoklī – palika bez jebkāda juridiska atbalsta, jo visus vadošos posteņus pilsētas pārvaldes sistēmā bija sagrābuši poļi. Tos aktīvi atbalstīja tēvi-jezuīti, kuri tolaik ļoti aktīvi darbojās vietējo iedzīvotāju pārvešanā katoļticībā.

Beidzoties Krievu-poļu-zviedru karam, Latgale atgriežas zem Polijas varas un vietējā katoļu garīdzniecība uzsāk aktīvu misionāru darbību latviešu vidū. Jezuīti Daugavpilī un Krāslavā izveidoja savus klosterus – kolēģijas jau 17. gadsimta vidū, kad pēc kara Latgale ietilpa Polijas sastāvā. No Latgales tie „rokas izstiepa” līdz pat Kurzemei.

Lai sekmīgāk izplatītu Ūniju pilsētās un tuvākajā apkārtnē, jau 1680-tos gados Jakobštadtē, arī Ilūkstē,uzsāk vīriešu uniātu baziliāņu klosteru celtniecību.

Uniāti atver savas skolas jaunās paaudzes audzināšanai latīņu garā, kurās mācījās ap 200 jaunekļu no krievu ģimenēm. Jakobštadtē viņiem izdodas pārvilināt ūnijā priesteri Mihailu Boroveki kopā ar visu svētā Nikolaja baznīcas draudzi.

Ūniju (no latīņu val. „savienošanās”, „savienība”) 1596.gadā Brestā ar Romas pāvesta svētību noslēdza poļu šļahtas pārstāvji ar mērķi Polijas pareizticīgos iedzīvotājus vardarbīgi pārvest katolicismā. Tādēļ pareizticīgajiem tika atņemtas baznīcas, klosteri un skolas. Tā laika Polijas sastāvā ietilpa Ukraina, Baltkrievija, Lietuva un Kurzeme.

Sadarbībā ar katoļiem rīkojās arī vietējā muižniecība, līdz ar to pareizticīgos nelika mierā visās iespējamās darbības sfērās. Vietējās atlaides tirdzniecībai un amatniecībai tika piešķirtas tikai «latinizētajiem». Jezuītu tēvi gan taisnīgā, gan netaisnīgā ceļā panāca visu hercoga Jēkaba pareizticīgajiem iedzīvotājiem doto atļauju un tiesību ticības brīvības un izglītošanas jomā atcelšanu un nodošanu latinizētajiem.

Pareizticīgo apspiešana jau bija tik acīmredzami cietsirdīga, ka viņu izvēle bija vai nu pieņemt ūniju ar Katolisko Baznīcu vai aizbraukt, bēgt no Jakobštadtes.

Šīm bēdām pievienojās jaunas nelaimes un zaudējumi, jo, sākoties jaunajam gadsimtam, uzliesmoja ilgais Ziemeļu karš (1700 – 1721). Jakobštadte kā robežpilsēta nokļuva karadarbības vidū un cieta grautiņos un ugunsgrēkos gan zviedru, gan krievu karapulku dēļ. Bet, 1710. gadā visu Kurzemi aptvēra šausmīga mēra epidēmija, kurā nomira gandrīz puse tās iedzīvotāju. Mēris skāra arī Jakobštadti, nobendējot gandrīz visus pilsētas iedzīvotājus.

Tomēr, starp šīm visām šausmām ir arī gaiša lapaspuses, jo Svētā Gara klosteris, Dievmātes spēka, kas plūst caur Jakobštadtes brīnumdarītāju ikonu, saglabāts, palika neskarts.

Pat vairāk, jo 1709. gadā, īsi pirms Rīgas ieņemšanas 1710. gada jūlijā, Jakobštadtē bija novietojušies Pētera Pirmā karapulki ģenerālfeldmaršala grāfa Borisa Šeremeteva
(† 1719) vadībā. Grāfs baznīcā teica Dievam pateicības lūgšanas par 1709.gada vasarā gūto uzvaru Poltavas kaujā un klosterim dāvināja bagātīgu ieguldījumu: Pelītes pusmuižu ar zemi (80 ha) pilsētas apkārtnē un savu pārgājienu svētumu – bagātīgi izgreznoto saliekamo Dievmātes svētbildi «Debesszīme».

Tomēr, drīzumā uniātu pūlēm klosterim šo zemi atņēma un mūki atkal palika postā.

1718. gada sākumā Jakobštadtes mūki kopā ar desmitiem līdzīgu klosteru Baltkrievijā iemītniekiem iesniedza caram Pēterim I sūdzību „par lielu un neizturamu vajāšanu no katoļiem” un par to, ka poļi pieliek visus pūliņus pilnīgai Pareizticības iznīcināšanai Žečpospolitas zemēs, īpaši – Baltkrievijā (šai vēstulē ir iekļautas arī mums zināmo Polockas un Vitebskas klosteru mūku, kuri brauca uz Rīgu, sūdzības).

Tā paša gada 9. marta savā oficiālajā atbildes vēstulē Pēteris I Polijas karalim Augustam II norāda, ka Polijas valstī dzīvojošo pareizticīgo tiesību un brīvības apspiešana ir miera līguma starp Poliju un Krieviju noteikumu pārkāpšana. Karalis Augusts II apsolīja aizsardzību un izsūtīja aizsardzības vēstules visiem pareizticīgajiem klosteriem, tai skaitā arī Jakobštadtes. Tomēr, tas maz ko līdzēja ieilgušā kara smagajos apstākļos, kā arī situācijā, kad neierobežotā katoļu vardarbība pret pareizticīgajiem itin visur – pilsētās, ciematos, Baltkrievijas klosteros – paliek nesodīta.

Vai gan iespējams iedomāties, kādus naida izvirdumus no uniātiem nācās saņemt pēc kāda notikuma, kurā Jakobštadtes Svētā Gara klosteris sevi apliecināja par patiesu pareizticības balstu.

Un notika, ka 1719. gada rudenī Ušaču uniātu klostera (Vitebskas apgabalā) priekšnieks Simeons Višņjarževskis pameta savu klosteri, aizbrauca uz Rīgu un no turienes pārbrauca uz Jakobštadti, kur 1719. gada 11. novembrī Svētā Gara klosterī, atgriežoties Pareizticīgās Baznīcas klēpī, svinīgi atteicās no «ūnijas ar Romu, pāvestu, jezuītiem un visa latīniskā». Tūlīt pēc Jēzus Kristus Piedzimšanas svētkiem Višņjarževskis brauca uz Mītavu (Jelgavu), kur tika pieteikts vizītē pie Kurzemes hercogienes Annas Joanovnas, kas bija atraitne un Pētera I brāļa meita, pēc tam atgriezās Jakobštadtē un no šejienes 1720. gadā kopā ar pareizticīgo hieromūku Biļaju no Polockas (spriežot pēc vārda – baltkrieva) aizbrauca uz Pēterburgu.

Jezuītu tēvi nespēja mierīgi uzņemt šādu neveiksmi un negodu, un uzsāka ilgstošu un atklātu karu pret Jakobštadtes pareizticīgajiem mūkiem, tos „kautiņos sitot līdz nāvei”.

1721.gadā viņi aizvilināja ūnijā visu Sv. Nikolaja baznīcas draudzi kopā ar viņu priesteri – tēvu Mihailu Boroveki. Klosteris tika ar žogu nodalīts divās daļās, kur vienā pusē Nikolaja baznīcā lūdzās uniāti, bet otrā pusē pareizticīgie mūki un laicīgie Svētā Gara baznīcas velvēs turpināja glabāt brīnumdarošo Dieva Mātes ikonu. Tas bija klostera vēstures visdrūmākais periods, pareizticīgie mūki pusgadsimta garumā dzīvoja ar nāves draudiem no ļaunprātīgo katoļu puses. Svētā Gara klosteris cīnījās par savu eksistenci visu 18. gadsimtu.

Tai laikā klosterī valdošo atmosfēru apliecina kāds vēsturisks notikums. 1753.gadā Svētā Gara klostera priekšnieks hieromūks Pahomijs Benkevičs sūdzējās pilsētas rātei par vardarbību un kāvieniem, ko viņam kā kādam ļaundarim darīja uniāti, turot sava klostera cietumā veselu nakti, par to, ka viņš Jakobštadtes birģermeistaram parādīja uniātu paskvilu, ko tie nekaunīgi bija piesituši uz Sv. Gara baznīcas sienas, un lūdz tiesu un izmeklēšanu. Protams, šīs sūdzības palika bez reakcijas.

Nonāca pat līdz tam, ka jezuītu tēvu mudināti vietējie katoļticīgie muižnieki sāka mūkus un priesterus sist. Tai pat 1753. gadā uniāti Svētā Gara klostera priekšnieku cietsirdīgi nosita, jo viņš uzdrīkstējās žēloties arī Sv. Sinodei Pēterburgā par to, ka Jakobštadtes klosteris tiek apspiests no uniātu-latīniķu puses.

1759.gadā klostera priekšnieks hieromūks Kirils Kozlovskis sūdzējās krievu ministram, kurš atradās Mītavā hercoga Karla galmā, par spaidiem un vajāšanām no katoļu puses. Togad uz Jakobštadti pēc Krievijas valdības prasības tika nosūtīti izmeklēšanai tiesneši un uzsākta izmeklēšana. Tomēr, tāpat kā daudzviet Baltkrievijā un Lietuvā, rezultātā ieguva vēl lielāku attiecību saasināšanos ar uniātiem un katoļiem.

Milzīgs ugunsgrēks 1769. gadā iznīcināja gandrīz visu pilsētu, nodega uniātu klosteris, bet Svētā Gara klosteris palika neskarts. Atkal 1773. gadā pilsētā plosās ugunsgrēks un nodeg viss, arī Sv. Nikolaja baznīca, tomēr Svētā Gara klosteri liesmas neskar.

Kad 1780-tajos gados uniāti savu nodegušo klosteri atjauno jau kā akmens ēku, laika zoba sagrauztās pareizticīgās koka baznīcas turpina stāvēt. Klosteris, bez zemes īpašumiem un apspiests, eksistēja manāmi nožēlojamā veidā.

Pārmaiņas smagajā klostera stāvoklī nāca tikai pēc Polijas sadalīšanas Krievijas, Austrijas un Prūsijas starpā. Šādos šausmīgos apstākļos klosteris eksistēja vēl līdz 1772.gadam, kad Latgale tika pievienota Krievijai. (Vidzeme ar Rīgu (un Igaunija) atgriezās Krievijas sastāvā jau 1721. gadā un kļuva par Vidzemes guberņu.) Bet, 1795. gadā Krievijai pievienoja Kurzemi, to pārveidojot Kurzemes guberņā.

Tā kā klosteris atrodas Kurzemes guberņas teritorijā, tad no Polockas, vēlāk Mogiļevas, pareizticīgās eparhijas kopā ar visām Latgales un Kurzemes baznīcām tas 1799. gadā pārgāja Pskovas (Pleskavas) eparhijas garīgajā pakļautībā. Pskovas arhibīskapiem tādēļ tad sāka pievienot „Liflandes (Vidzemes) un Kurlandes (Kurzemes)” nosaukumu.

Šajā laikā Svētā Gara klosteris, izturējis smago cīņu ar katolicismu, bija kā vāja, pirms izdzišanas mirgojoša sveces liesmiņa un tikai ļoti pamazītēm sāk atdzimt. Nikolaja baznīca ar draudzi atgriezās atpakaļ Pareizticīgās Baznīcas klēpī un klosterim atjaunojās robežas. 1774.gadā pareizticīgo iedzīvotāju spēkiem Nikolaja baznīca tiek uzcelta no akmens un kļūst par siltu klostera baznīcu (17 x 9,5 m), jo Svētā Gara baznīca nebija apsildāma.

Svētā Gara klosterim tiek atdota atpakaļ kādreiz grāfa Šeremeteva uzdāvinātā zeme. Pateicoties šai zemes platībai klosteris spēja uzlabot savu nožēlojamo materiālo stāvokli. Reizē ar klosteri atjaunojās un auga arī pilsēta. 1795.gadā pilsētas iedzīvotāju kopskaits bija 200, toties 1800.gadā apdzīvotība bija gandrīz pusotrs tūkstotis iedzīvotāju. Atdzīvojās tirdzniecība un amatniecība. Atjaunojās tirdzniecības ceļš uz Rīgu pa Daugavu kuģiem no Krievijas.

Atgūtajā brīvībā pareizticīgie no Ūnijas atgriezās Pareizticīgās Baznīcas klēpī un 1795. – 1799. gados tādu bija ap 110 tūkstošiem tikai Polockas un Mogiļevas guberņās. Raksturīgi, ka šajos laikos pieaug arī pareizticīgo draudžu Latgalē skaits – pareizticīgās baznīcas parādās gan Dinaburgā, Drujē un Krāslavā, gan Lucinē (Ludzā) un Režicē (Rēzeknē).

Latgale 1803. gadā garīgajā pakļautībā tiek atkal pārlikta no Pskovas uz Mogiļevas (Baltkrievijas) eparhiju.

Diemžēl nekas nav zināms par klostera dzīvi sīkāk – ne par klosterbrāļu skaitu, ne par klostera Kārtību. Cik noprotams pēc iepriekš aprakstītās situācijas smaguma, tad klosteris varēja uzturēt tikai sevišķi mazu brāļu skaitu – tik, lai nepārtrauktu vadīt dievkalpojumus un pildīt nepieciešamās trebas mazskaitlīgajiem pilsētas iedzīvotājiem, no kā arī pārtika.

Klostera priekšnieki, ziņas par kuriem atrodamas dokumentos:

1. Hieromūks Diometians Bogdanovičs – 1705. gads
2. Hieromūks Rafails Olovjaško – 1718. gads
3. Hieromūks Pahomijs Benkevičs – 1753. gads
4. Igumens Kirils Kozlovskis – 1759. – 1795. gadi.
5. Visdarbīgākais. Dzimis Kričeva pilsētā (Mogiļevas guberņa), izceļojis no Svētā Gara Tupičevas klostera (Mstislavļas pilsēta). Vairāk kā 40 gadus pavadījis Jakobštadtē, kur vecumā nomira un vietas pārņēmējs igumens Germans Česskijs viņu apglabāja.
6. Igumens Germans Česskijs – 1797. gads.

Kurzemes garīgo vadību tolaik veica Baltkrievijas un Mogiļevas arhibīskaps Georgijs (Konisskijs) (1755 – 1795). 1993.gadā viņš tika pasludināts Baltkrievijas Svēto kārtā, viņa piemiņa tiek svinēta 13.(26.)februārī – šī spilgtā Pareizticības aizstāvja nāves dienā.

Klosteris 19.gadsimtā. Likvidācija

Dziedinot 18.gadsimtā cirstās brūces, klosteris pakāpeniski atdzima. Tomēr to pārtrauca 1812.gada Tēvijas karš. Napoleona radinieks, maršals Makdonalds, norīkojis savam franču-prūšu karaspēkam cauri Lietuvai un Latvijai doties uz Pēterburgu, mītni izvietoja Jakobštadtē. Tomēr, netiekot pāri Daugavai – uz tās labo krastu, nespējot tikt līdz Rīgai un bezsekmīgi cenšoties iekarot vēl nepabeigto Daugavpils cietoksni – karaspēks visu savā bezspēcības sajūtā radušos niknumu un naidu izpauda uz vietējiem iedzīvotājiem – Kurzemes guberņa tika pilnīgi izpostīta.

Smagi cieta arī Jakobštadtes pilsēta. Reizē ar pilsētu, protams, cieta Svētā Gara klosteris, kura baznīcās „apgaismotie eiropieši” nekautrējās ierīkot zirgustaļļus un kazarmas, kā arī „izmantoja izdevību” dabūt bagātīgos piederumus.

Klosteri franči izlaupīja tik lielā mērā, ka pēc Napoleona aiziešanas, brāļiem nebija ne pārtikas, ne sadzīves lietu un līdz ar to viņi dzīvoja ļoti nožēlojamā stāvoklī. Bija tā, ka priesterim – hieromūkam Serafimam (atsūtīts šurp no Pskovas – Pečoru klostera 1812. gada vasarā) sakarā ar jebkādu eksistēšanas līdzekļu trūkumu vajadzēja iesniegt lūgumu Svētajai Sinodei par brāļu atlaišanu un klostera likvidēšanu. Svētā Sinode 1817. gada 30. aprīlī deva rīkojumu klosteri likvidēt.

Svētā Gara klostera viss kustamais un nekustamais īpašums (ēkas un zeme) – divas baznīcas ar visu piederošo – tapa par pareizticīgās draudzes īpašumu. Draudzei tika nodota arī vajāšanās, ugunsgrēkos un karu laikā paglābtā brīnumdarošā Dieva Mātes svētbilde.

Lai gan jāpiebilst, ka likvidācijas nenozīmēja tūlītēju un pilnīgu klostera izzušanu. To apliecina vēsturiskais fakts, ka no 1833.gadā Kurzemei pārejot Minskas eparhijas garīgajā pakļautībā, vīriešu klosteru sarakstā kā pēdējais minēts Jakobštadtes Svētā Gara klosteris. Kurzemē toreiz tika minētas vēl tikai divas pareizticīgās baznīcas – Mītavā (Jelgavā) Sv.Simeona un Annas un Alt-Grīnvaldē (netālu no Ilūkstes) Sv.Nikolaja.

Tātad, daļa brāļu pēc likvidācijas 1817.gadā tomēr nepameta dzimto klosteri un, dzīvojot pie sava senās Svētā Gara baznīcas, kopā ar to lēnām un klusi izdzisa. Beidza eksistēt klosteris tikai 1866.gadā. Jo pirms vēl bija reģistrēti vairāki mūki un līdz ar to arī klosteris.

Tādejādi secinām, ka Jakobštadtes Svētā Gara vīriešu klosteris pastāvēja aptuveni 200 gadus, t.i. no 17. gadsimta vidus līdz 19. gadsimta vidum, precīzāk – no 1660-tajiem līdz 1860-tajiem gadiem.

1836. gadā Rīgā tiek atvērts Pleskavas eparhijas vikariāts, kura pārvaldībā bija arī Kurzeme ar Jakobštadti. Trešā bīskapa Platona (1848-1866) un divu viņa izcilo priekšgājēju, Pareizticības sludinātāju latviešu un igauņu vidū, – vikāru Irinarha (1836-1841) un Filareta (1842-1848) kopējām pūlēm 1850. gadā Rīgā tika atvērta patstāvīga bīskapa katedra. Jaunā Rīgas eparhija iekļāva Kurzemi un Vidzemi, bet no 1865. gada arī Estlandi (Igauniju). Draudžu skaits palielinājās līdz 117 (arī trīs vecticībnieku) un tās apkalpoja aptuveni 150 tūkstošus abu dzimšu pareizticīgo draudžu locekļus, tai skaitā Rīgā ap 10 tūkstošiem ticīgo. Lai būtu ērtāk vadīt, tika izveidoti 10 prāvesta iecirkņi, atklāts Rīgas garīgais seminārs. Kopš 1845.gada latviešiem dievkalpojumus vadīja dzimtajā valodā.

Jakobštadtes priesteris Aleksandrs Mutovozovs pa 1845. gadu un 1846. gada sākumā caur Mirru svaidīšanas noslēpumu pareizticībai pievienoja 381 Kurzemes latvieti. Nedrīkst aizmirst pieminēt to, ka pirmā masveida latviešu pāriešanas pareizticībā kustība 19.gadsimtā noritēja tiešā Jakobštadtes tuvumā, tagadējā Madonas rajonā, kur radās un eksistē senākās pareizticīgo latviešu draudzes Ļaudonā, Lazdonā, Mārcienā, Kazbārdē u.c. Tas izskaidro vietējo pareizticīgo latviešu piederību tieši vecās Svētā Gara baznīcas draudzei.

Tik draudžu dzīvei labvēlīgos apstākļos Jakobštadtes pareizticīgo iedzīvotāju dzīve pēc klostera likvidācijas noritēja pa triju baznīcu draudzēm: bijušajās klostera Svētā Gara un Sv.Nikolaja baznīcās un Patvēruma baznīcā, par kuru vēl tiks vēstīts.

Draudzes dzīve

Smags bija ne tikai klostera, bet arī baznīcas un tās svētuma – Jakobštadtes Dievmātes brīnumdarošās ikonas liktenis.

Izturējis 1700. un 1812. gadu karus un paliekot neskarts ugunsgrēkos, pēc pārciestās pārestības poļu laikos, 19. gadsimta vidū jau ļoti novecojušais un avārijas stāvoklī esošais dievnams pēc Svētās Sinodes 1853. gadā rīkojuma tika slēgts dievkalpojuma norisei. Draudzi pārcēla uz plašo un akmenī celto Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcu, kādreizējo uniātu – baziliāņu klostera baznīcu, kas 1839. gadā, līdz ar imperatora Nikolaja I pavēli par Ūnijas aizliegšanu, tika pārveidota par pareizticīgo. Apvienotās draudzes priekšnieks no 1843.gada bija protohierejs (virspriesteris) Haritons Gerbačevskijs (†1896). 1861.gadā draudzē ietilpst 276 draudzes locekļi.

Jakobštadtes Dievmātes brīnumdarošā ikona tika pārnesta uz mazo, šauro un vienkāršā iekārtojuma, bet silto Svētītāja Nikolaja baznīciņu.

Atmiņas par godājamo pagātni un dievnama noplukušais izskats tikai vairoja sāpju un dievbijības sajūtas dievlūdzējos.

Tautas lielā atzinība, bet īpaši brīnumainie notikumi, kuri notika senajā Svētā Gara klosterī, veicināja vēlmi veco dievnamu atjaunot.

Tie bija: kad 1878. gadā milzīgā ugunsgrēkā dega visa Jakobštadte, ap Svētā Gara klostera mūri ar lūgšanām un dziesmām tika nesta brīnumdarošā Dievmātes ikona, un notika, ka spēji izmainījās vēja virziens un visus nodeguļus un dzirksteles, kuri no degošajām mājām lidoja tieši dievnama virzienā un 200 gadīgo koka ēku kā skaidu nodedzinātu, aizmeta upē.

1881. gada ugunsgrēkā tika iznīcināta lielākā pilsētas daļa, nodega arī mācītāja māja un nopietni cieta Nikolaja baznīca. Tikai Svētā Gara baznīca palika neskarta, kaut arī atrodas pāris metrus tālāk. Šajos notikumos atklājās Dieva īpašais aizbildnieciskais nodoms saglabāt Svētā Gara baznīcu.

Nodomu atjaunot seno svētvietu pirmais izteica Jakobštadtes draudzes priesteris protohierejs (virspriesteris) Nikolajs Vasiļjevs (†1881). Tomēr, uzsāka svētnīcas atjaunošanas darbus tikai tā vietā nākušais virspriesteris Rodions Poišs, kurš Jakobštadtē kalpoja līdz par Pirmajam pasaules karam un atstāja par sevi spilgtas un labas atmiņas, īpaši vietējos latviešos.

Baltijas Kristus Pestītāja un Dievmātes Patvēruma pareizticīgā brālība 1882.gadā izvērsa akciju līdzekļu savākšanā Svētā Gara baznīcas atjaunošanai tās iepriekšējos izmēros un formā, senajā izskatā. Akcija noritēja brīnišķīgi un jau 1883.gada jūnijā tika uzsākti baznīcas rekonstrukciju darbi. Tuvojoties ziemai, ēka jau bija zem jumta, bet 1884.gada pavasarī veica izliektā jumta un kupolu rekonstrukciju, kā arī ārējo apdari. Augustā ielika precīzi pēc veco parauga «rokoko» stilā izveidotus ikonostasus, kuros izmantoja iepriekšējās «svešzemju» («itāļu») stilā zīmētās un P.A.Zikova atjaunotās svētbildes.

Liekot pamatus, tika konstatēts, ka visa zeme zem grīdas iekšpus baznīcas un ārpus tās ir pilna ar apbedījumiem, starp kuriem atrada divas 17.gadsimta monētas. Zem altāra atrada apaļu akmeni ar uzrakstu: „Tai 1742 Kunga gadā”.

Dievnams „izauga” vecā dievnama izskatā: uz tiem pašiem pamatiem, krustveidīga plānojuma, augsts, plašām galerijām un pieciem kupoliem. 1884. gada 1. novembrī piedaloties Kijevas metropolītam Platonam, Rīgas bīskapam Donātam un Kovenas bīskapam Sergijam, lieliem ļaužu pulkiem pavadot un priecājoties, baznīca tika svinīgi iesvētīta. Dievnama celtniecības darbu vadītāji bija arhitekti Flūgs (Pflūgs) un Kuzeļbašs. Kopējie celtniecības izdevumi, neskaitot dāvināto mežu, bija 27 tūkstoši rubļu.

Tomēr jaunais dievnams dievlūdzējus priecēja tikai divarpus mēnešus, jo 1885. gada 16. janvārī ļaunprātīgi izraisītā ugunsgrēkā un spēcīgā sprādzienā tas pazuda kā nebijis.

Brīnumainā veidā tēvs Radions Poišs no uguns iznesa un paglāba brīnumdarošo Dievmātes ikonu un lielo baznīcas gleznu Svētā Gara Nonākšana uz Apustuļiem, pēc divām stundām baznīcas vietā bija palikusi tikai pelni un apdegusi krāsns. No baznīcas palika tikai nomelnējušu koka, sasprāgušu dzelzs un kalto krustu gabali.

Šā negaidītā notikuma dēļ Baltijas pareizticīgie jutās ļoti satriekti, tomēr Rīgas brālība tūlīt pat uzņēmās nu jau pa visu Krieviju savākt līdzekļus jauna Svētā Gara dievnama celtniecībai vēl joprojām iepriekšējā formā un izmēros, tikai šoreiz, drošības apsvērumu dēļ, no akmens. Pusgada laikā pa visu Krievijas impēriju, no Sankt-Pēterburga līdz pat Āzijas malienei, tika savākti vairāk nekā 62 tūkstošus rubļu (ieskaitot Cariskā Nama summu). A.P.Kuzeļbašs izveidoja projektu un izdevumu tāmi, un jau 1885.gada 22.septembrī Rīgas un Mītavas bīskaps Donāts (1882 – 1887) lika pamatus baznīcai. Darbi veicās ļoti ātri, jo sākoties 1887.gada ziemai ēka bija zem jumta, bet līdz nākamā gada aprīlim ielika grīdu, jumtu un kupolus apšuva ar dzelzi un pabeidza sienu iekšējo apdari.

1886.gadā uz Jakobštadti atbrauca Lielkņazs Vladimirs kopā ar sievu Lielkņazieni Mariju. Viņi apskatīja celtniecības darbu gaitu un to labi novērtēja.

1887.gadā pēc R.J.Flūga (Pflūga) (†1885) projekta tika uzcelti zvanu tornis un Sv.Georgija kapela (piemiņai par kādreizējo baznīcu), pie tam zvanu tornī ievietoja senu zvanu, ko 18. gadsimtā klosterim ziedoja Kurzemes hercogiene Anna Ioanovna. Kārtīgi izremontēja Nikolaja baznīcu, mācītāja māju, sētu un saimniecības ēku. Tika uzcelta ķieģeļu ēka draudzes skolai.

1888. gada jūnija sākumā tika ievietoti ozolkoka ikonostasi un brīnumdarošās Dievmātes un baznīcas ikonu – svētbilžu kioti (svētbilžu skapīši), kurus vienotā stilā izveidoja Rīgas kokamatnieks Bernhards.

Ikonostasam ikonas gleznoja Sankt-Pēterburgas Jaunā-Jaunavas Augšāmcelšanās klostera māsas, kuras cieši uzraudzīja un pamācīja Sergija nomaļā klostera (Pustiņas) priesteris arhimandrīts Ignatijs (Mališevs).

Dievnama kupolu un zēģeli izrotāja ar lielām, Rīgas gleznotāja P.A.Zikova gleznotajām ikonām. Viņa gleznotas ir arī zvanu tornī virs ieejas esošās ikonas un brīnumdarošās Jakobštadtes Dieva Mātes ikonas kopija. Kopijā Dievmātes brīnumdarošo svētbildi Eņģeļi tur virs Jakobštadtes un tā senajiem dievnamiem.

Cokolu izklāja ar vietējo zviedru pelēko granītu, sienas no ārpuses aplika ar gaišajiem ķieģeļiem un cementu starpās. Apmetumu veica meistars Rudolfs-Adams. Dzegu zem jumta izdaiļoja ar krievu ornamentu majolikas joslu, ko izveidoja Tveras M.S.Kuzņecova fabrikā. Grīda tika izklāta ar cementa plāksnēm. Baznīcas telpā, kur paredzēts satilpt 650 cilvēkiem, tika pie rietumu sienas iekārtotas milzīgas kora vietas, kurās varēja saiet vēl 50 cilvēku. Kopumā ņemot, dievnams bija veidots „mazkrievijas” (ukraiņu) baroka stilā ar Bizantijas arhitektūras niansēm – krustveida plānojumu (22 x 20 m), „strīpainu” sienas krāsojumu un pieciem vareniem kupoliem.

Svinīgo baznīcas iesvētīšanu svētdien, 1888. gada 19. jūnijā, vadīja Rīgas un Mītavas bīskaps Arsēnijs (1887 – 1897), un ļaužu bija tik, ka klostera teritorijā vietas nepietika. Bija ieradušies dievlūdzēji gan no Sankt-Pēterburgas un Maskavas, gan Rīgas un Tallinas, kā arī Tartu, Pleskavas, Vitebskas, Polockas, Narvas un Tihvinas, u.c.. Ģenerāļi, ierēdņi, muižnieki, studenti un zemnieki todien lūdzās cieši līdzās. Svinīgā krusta gājienā no Pokrovas baznīcas tika pārnests Antiminss (Altāra pārsegs Liturģijas vadīšanai) ar svētajām relikvijām, pēc tam no Nikolaja baznīcas – brīnumdarošā Jakobštadtes Dievmātes ikona.

100 godājamāko visu vidū bija ieradies arī barons Korfs, Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas gubernatori un Ilūkstes klostera igumene (priekšniece) Agnija. Šeremetevi atsūtīja apsveikuma telegrammu. Jakobštadtei un visai Kurzemes guberņai lūgšanu pacēluma dēļ šīs svinības bija neaizmirstamas. Svinības tika sīki aprakstītas gan Rīgas Eparhiālajās, gan Kurzemes Guberņas gan Maskavas ziņās un „Rīgas vēstnesī”.

Pēc tam Augstisvētītais Valdnieks Arsēnijs vairākkārt apmeklēja Svētā Gara baznīcu: 1890. gada 24. jūlijā viņš Vissvētās Dievmātes Piedzimšanai par godu iesvētīja labo blakusaltāri, bet 1892. gada 20. septembrī arī kreiso blakusaltāri par godu Svētajiem Apustuļiem Pēterim un Pāvilam.

1891.gada 4.martā ar Valdnieka Arsēnija svētību Jakobštadtē tika atjaunota Svētā Nikolaja Brīnumdara vārdā nosauktā brālība, lai ar savu darbību palīdzētu labdarībai un veicinātu pareizticības mācības izplatīšanu Jakobštadtes mācību iestādēs, kā arī gādātu par atraitnēm un bāreņiem. 1885.gadā pie baznīcas atvērtajā Vladimiras-Marijas skolā 1900.gadā ieguva izglītību pat līdz 200 zēnu. Te notika pirmās pilsētā latviešu valodas apmācības stundas.

Tā Svētā Gara baznīca ar brīnumdarošo Dievmātes ikonu vēl arvien palika par Pareizticības lāpu Latvijā un Baltijā, jo netālu esošajā Vidzemē arvien vairāk latviešu un igauņu atgriezās Pareizticīgās Baznīcas klēpī, bet, jo īpaši – tā bija par ticības uzturētāju Kurzemes pareizticīgajiem krievu un latviešu iedzīvotājiem.

Svētā Gara klosterī savu draudzes gana ceļu uzsāka pazīstamais Rīgas starecs – „zelta cienīgtēvs” virspriesteris Jānis Žuravskijs (1867-1964). Tieši šurp viņš tika iesvētīts par diakonu 1892. gada februārī un kalpoja šeit 3 gadus – līdz 1895. gada februārim.

Pēc Svētā Gara baznīcas atjaunošanas, Patvēruma baznīcas draudzi no 1888.gada vadīja virspriesteris Vsevolods Saharovs (†1918).

20.gadsimts. Kari. Atjaunošana

1901. gada maijā ar Rīgas Arhibīskapa Agafangela (1897 – 1910) svētību vienīgo Latvijā brīnumdarītāju – Jakobštadtes Dievmātes ikonu aizveda uz Rīgu, kur tā apceļoja daudzus dievnamus, bija Sv.Aleksija vīriešu un Trijādības-Sergija sieviešu klosteros, pēc tam apmeklēja Jelgavu un ceļojuma noslēgumā – Pestītāja Apskaidrošanās Tuksnesi (Pustinku, nomales klosteri). Svēto ikonu godināt ieradās neskaitāmi ļaužu pūļi, visur to sagaidīja un pavadīja ar svinīgiem krusta gājieniem – no Jelgavas līdz Tuksnesim to aiznesa, ejot kājām. Pareizticīgās tautas sajūsma bija neaprakstāma. «Mājup» svētā ikona atgriezās tikai jūlijā.

Pareizticīgā tauta savā sirdī ļoti iemīlēja šo dievbijīgo tradīciju un brīnumdarošās ikonas «pacelšanu» uz Rīgu, Jelgavu un Tuksnesi atkārtoja katru gadu,pat 1914.gada maijā.

Vasarā sākās Pirmais Pasaules karš, bet 1915.gada pavasarī sāka evakuāciju uz Krievijas vidieni.

Evakuācijas gaitā brīnumdarošā ikona, zvani un citas Svētā Gara baznīcas vērtīgās lietas kopā ar citu Latvijas baznīcu inventāru tika steidzīgi izvestas uz Krieviju un Pilsoņu kara un 1918.gada revolūcijas notikumu vērpetēs ir pazudušas. Vēlāk, ilgajos Krievu Pareizticīgās Baznīcas asiņainās apspiešanas gados, kā arī Otrā pasaules kara laikā, pazuda arī ikviena cerība jelkad atrast. Svētā Gara baznīcas draudzes dzīve varēja atdzimt tikai pēc 1921.gada, kad atgriezās nebūt ne kupls pulks draudzes locekļu un atrada savas baznīcas apgānītas, izdemolētas, bet tomēr uguns neskartas. Līdzekļu, lai atjaunotu baznīcas, nebija nekādu.

20 gadu laikā draudžu neatlaidīgiem pūliņiem Jakobštadtes dievnami bija atjaunoti. Svētā Gara un Nikolaja baznīcā savācās vienkopus latviešu pareizticīgā draudze, bet krievu tautības iedzīvotāji lūdzās Patvēruma baznīcā, kuras priekšnieks kopš 1921.gada kļuva virspriesteris Vladimirs Borodinskijs (†1935) un priesteris Sergijs Pokrovskijs (līdz 1841.gadam). Šo gadu liecinieks ir 930 kg smagais baznīcas zvans, kuru izlēja 1927.gadā Liepājā.

1938.gadā kā liels prieks pareizticīgajiem pēc visām pārciestajām grūtībām izvērtās svētsvinīgā Svētā Gara akmens baznīcas uzcelšanas 50.gadadienas svinēšana, kurā lūgšanu dalību ņēma Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Augustīns (1936-1941).

Kopš 1936.gada par priekšnieku bija tēvs Aleksandrs Načis (†1941). Uz to laiku abās draudzēs pēc skaita bija ap pustūkstoti draudzes locekļu, gan krievu, gan latviešu, ukraiņu un baltkrievu tautību.

Jēkabpils pareizticīgajās baznīcās dievkalpošana nepārtrūka arī Lielā Tēvijas kara laikā (1941-1945), kad visa Latvijas teritoriju trīs gadus bija vācu armijas okupēta.

Pēckara pirmajā desmitgadē šeit kalpoja apbrīnojami draudzes gani – Trubicini, tēvs un dēls – virspriesteris Savva (†1968) un virspriesteris Gļebs (†1996), abi izcietuši padomju koncentrācijas nometnes. Tolaik Svētā Gara baznīcā dievkalpojumi tika vadīti tika baznīcas slāvu valodā.

1950.gada maijā slēdza Patvēruma baznīcu, visus tās piederumus un svētbildes draudzes locekļi pārnesa uz Svētā Gara baznīcu. Draudzes vadītājs tad bija virspriesteris Nikolajs Lapikens (Lapekins), kurš pārcietis 10 gadu garumā padomju koncentrācijas nometnes, līdz pat savai nāvei 1973.gadā kalpoja Jēkabpilī.

1963. gada augustā slēdza Nikolaja baznīcu un atņēma draudzes māju. Nikolaja baznīcā iekārtoja novadpētniecības muzeja izstāžu zāli.

Kopš 1973. gada Svētā Gara baznīcu pieņēma baznīcas pārzinis – Latgalē dzimušais virspriesteris Pēteris Fedotovs – Ivanovs. Viņš pielika lielas pūles, lai saglabātu dievnamu un draudzi. Dievnams nebija apkurināms, tāpēc lūdzēji baznīcā sala. Klirosa (baznīcas kora) dziedāšana balstījās uz priestera sievas Gaļinas un desmit vecenīšu spēkiem. Tomēr dievnams bija dzīvs, jo dievkalpojumi notika it visās svētdienās un baznīcas svētkos.

Tā, klusām, draudze dzīvoja līdz pat 1990. gadā atnākušajām pārmaiņām, kad gandrīz tukšais dievnams piepildījās ar lūgšanu alkstošiem jauniem cilvēkiem – baznīca pieplūda ar jauniem spēkiem. Tika risināts Nikolaja baznīcas un draudzes mājas atgriešanas draudzei jautājums un 1995. gada vasarā tas notika. Tanī laikā šeit uzsāka arī eparhijai tik nepieciešamā vīriešu pareizticīgā klostera atjaunošanas darbus. Augstisvētītā Rīgas un visas Latvijas Arhibīskapa (tagad Metropolīta) centieniem 1993.gada 1. – 2. oktobra Krievu Pareizticīgās Baznīcas Sinodes sēdē, ko vadīja Viņa Svētība Maskavas un visas Krievzemes Patriarhs Aleksijs II, tika dota svētība Jēkabpilī atvērt Svētā Gara vīriešu klosteri.

Jēkabpils Svētā Gara vīriešu klostera svinīgā atklāšana notika svētdien, 1996. gada 11. augustā. Svinības svētīja un pats piedalījās Augstisvētītais Rīgas un visas Latvijas Arhibīskaps (tagad Metropolīts) Aleksandrs. Viņš Svētā Gara baznīcā kalpoja Dievišķo Liturģiju, līdzkalpojot vietējai garīdzniecībai, un, pēc Krusta gājiena, apslacīja ar Svētīto ūdeni visas ēkas un dievlūdzējus.

Par jaunā klostera priekšnieku norīkoja igumenu Teofanu (Požidajevu), kurš gada garumā pildīja savus pienākumus vienlaikus ar kalpošanu Jelgavas Dievmātes Aizmigšanas baznīcā. No 1997. gada 18. aprīļa līdz 18. jūlijam (tieši trīs mēnešus) klosterī kalpoja hieromūks Rafails, Svētā Trijādības Sergija Lavras iemītnieks, kurš pēc tam bija Igaunijas Dievmātes Aizmigšanas Pihticas sieviešu klostera garīgais tēvs.

No 1997. gada augusta šai klostera amatā nāca igumens Aleksijs (Riskins). Atjaunot atdzimušajā klosterī klostera dzīves un lūgšanu ritu viņa vadībā patlaban te cenšas aptuveni desmit paklausībnieku un strādnieku. Regulāri notiek Dievkalpojumi, darbojas svētdienas skola. Klosterim ir sava piemājas saimniecība. Brāļi dzied un lasa klirosā, cep prosforas un paši nodrošina savu sadzīvi. Nabadzīgajiem tiek dota bezmaksas ēdināšana. Klosteri aktīvi apmeklē svētceļnieki no visas Latvijas. 2000.gadā atsākti dievkal­po­jumi latviešu valodā (katra mēneša pirmajā sestdienā). No 2001.gada klosterī par otro priesteri kalpo igumens Jevgēnijs (Rumjancevs).

Mūsu svētumi

Dažu autoru darbos un vēsturiskajos avotos ir aprakstīts Jakobštadtes brīnumdarītājas svētbildes izskats. 1879.gada Svētā Gara baznīcas aprakstā teikts:

„Brīnumdarītāja Dievmātes ikona garumā 5 ar pus „veršoki”, platumā 4 „veršoki” (24,75 x 18 cm). Uz tās sudraba apzeltīts svētbildes apkalums ar zeltītu vainadziņu, trīsdesmit deviņus zolotņikus svarā. Svētbilde novietota īpašas svētbildes vidū, uz kuras augšā Kunga Cebaota attēls un divu Eņģeļu, kas to tur, pa svētbildes malām.”

N.N.Vasiļjevs savā 1889.gada grāmatā „Senais Svētā Gara dievnams Jakobštadtes pilsētā” sniedz svētuma ikonogrāfisko aprakstu „pēc glezniecības manieres tā vairāk līdzinās Čenstohovas Dievmātes svētbildei: Dievmāte atainota ar sēdošu uz kreisās rokas Jēzus Bērns, Kuram galva mazliet noliekta uz Dievmātes pusi.

Abiem uz galvām ir kroņi. Jēzus Bērna rokā maza izmēra Evaņģēlijs, bet ar otru Viņš svētī. Svētbildes apkalumam piekārti klāt daudz amuletu.”

Tagad, kad brīnumdarošais oriģināls ir pazaudēts, kreisā klirosā baznīcā ieraugāma kopija (nozīmējums), ko veica 1888.gadā Zikovs. Baznīcas dziļumā pie kreisā blakusaltāra, uz sienas uzkārts kokgriezuma veidots svētbildes rāmis (kiots), kurā glabājās svētums.

Godināma Jakobštadtes svētbilde kā vietējā mēroga – Jēkabpils svētums kopā ar Kazaņas Dievmātes svētbildi divreiz gadā 21.jūlijā un 4.novembrī.

Pie labā klirosa uzmanību sev pievērš tumšs sens Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja atveids – trīssimtgadīgs svētums, kas savulaik kalpoja par brālības naudas krātuves (seifa) vāku un vairākkārt ticis restaurēts, par ko liecina uzraksts aizmugurē. Šī svētbilde ir īpaši godāta un mīlēta starp draudzes locekļiem un klostera iemītniekiem. Tā vēl „atceras” klosteri līdz tā slēgšanai 1817.gadā un draudzes dzīves sākumus.

Brīnišķīgas ir arī citas divas Dievmātes svētbildes, kas grezno dievnamu – Tihvinas (pie kreisā klirosa) un Vladimiras (pie labā klirosa).

Pilsētas kapu pareizticīgo apbedījumu daļā ir saglabā­jušās abu draudžu priesteru ģimeņu kapi. Te mierā dus priesteri ar ģimenes locekļiem: Vasiļjevi, Gerbačevski, Borozdinski, Saharovi, Poiši, Lapikeni un citi baznīcas darboņa – diakoni Dunajevs un Šatevičs, draudžu vecākie un draudžu padomju priekšsēdētāji Želtovs un Šutovs, psalmotāji un dziedātāji, labdari un vienkārši draudzes locekļi. Mūku kārtas mirušie ir apglabāti zemē apkārt Svētā Gara baznīcai, klostera teritorijā. Skaidri ir zināms tikai par apglabāto igumenu Kirilu (Kozlovsku), tomēr viņa kaps tā arī nav saglabājies.

Altārsvētki

1. Svētā Gara diena
2. Lielmocekļa Georgija Uzvarētāja – 6.maijā.
3. Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja – 22.maijā
(Svēto relikviju pārnešana – Krustpils draudzei).
4. Svēto apustuļu Pētera un Pāvila – 12.jūlijs.
5. Kazaņas Dievmātes svētbildes – 21.jūlijs
(Jakobštadtes Dievmātes ikonas).
6. Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja –11.augustā (Klostera atjaunošanas diena 1996.gadā).
7. Dievmātes Piedzimšanas svētki – 21.septembrī.
8. Dievmātes Patvēruma svētki – 14.oktobrī.
9. Kazaņas Dievmātes svētbildes – 4.novembrī (Jakobštadtes Dievmātes ikonas).
10. Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja –19.decembrī.

Vjačeslavs Beskrovnihs

Jēkabpils 2004.g.

Veltīts Svētā Gara klostera 330-gadei .
(1675-2005)

******************************************

Tropārs Jakobštates Dievmātes ikonai, 5. meld.:

Vētrās Osta un slimnieku Apmeklētāja,/ un ceļinieku Patvērums un Aizbildne,/ ved mūs, Jaunava, uz grēknožēlas ceļa/ un no negaidītas nāves paglāb./ Pazemībā metamies Tavā priekšā un lūdzamies:/ uz Tevi paļaujamies, Vienīgā palīdzi mums..

Ūdeņos peldošā

Zviedru pusē karojošais kareivis Jēkabs Gudinskis, pārceļoties pār upi, ieraudzīja upes ūdeņos peldošu dēlīti. Uzdūris uz šķēpa, viņš to iznesa krastā un tur ievēroja, ka no tās pa šķēpu rit asinis. Baiļu pārņemts, viņš sāka pētīt savu atradumu. Ieraugot pareizticīgo Dievmātes attēlu ar Bērnu rokās, kareivis, kurš bija katolis, ar nožēlas asarām to aiznesa uz Holmhofas ciematu, kurā dzīvoja krievu ļaudis un bija neliels klosteris ar pareizticīgo baznīcu.

Šeit Gudinskis atdeva ikonu, bet pats pieņēma pareizticību un kļuva par klostera iemītnieku Holmhofas ciematā.
1670. gadā Kurlandes hercogs Jēkabs Ketlers, kura īpašumā atradās ciemats, dāvāja tam pilsētas statusu un nosauca to savā vārdā par Jakobštati (tagadējā Jēkabpils). pēc pilsētas nosaukuma arī brīnumaini atrasto ikonu sāk dēvēt par Jakobštates ikonu.

Drīz vien dziedināšanu no tās saņēma kāds vietējais ļaunu garu apsēstais zemnieks. Brīnuma liecinieks bija pareizticīgs tirgotājs Jēkabs Ratkēvičs, kurš pilsētā kārtoja savas tirdzniecības lietas. Redzētā saviļņots, viņš nolēma klosterī uzcelt jaunu baznīcu. Jaunā koka baznīca tika iesvētīta par godu Svētajam Garam, un no tā laika Jakobštates klosteri sāka dēvēt par Svētā Gara klosteri.

Klostera aizgādne

Neparasts izrādījās mazā klostera liktenis, kurš vairākkārt cieta karos, epidēmijās un ugunsgrēkos. Tomēr klosteris izturēja, bet 1774. gadā tajā tika uzbūvēta vēl viena baznīca, kura tika iesvētīta par godu svētītājam Nikolajam.

1812. gadā pilsētu un klosteri izpostīja franči, kaut arī baznīcas un godājamā Jakobštates ikona saglabājās. Tomēr pēc kara klostera stāvoklis bija tik bēdīgs, ka 1817. gadā Svētā Sinode bija spiesta to slēgt, bet tā baznīcas pārveidot par draudzes baznīcām.

1878. gadā Jakobštati pārņēma briesmīgs ugunsgrēks. Brīnumdarošo ikonu, kura tolaik glabājās Nikolaja baznīcā, apnesa ap bijušā klostera robežām, un baznīcas tika pasargātas no uguns. Tā svētā ikona izrādīja savu svētīgo palīdzību. Pēc trīs gadiem ugunsgrēks atkārtojās, bet pateicoties Vissvētās Dievadzemdētājas aizgādnībai, pilsēta un baznīcas no jauna tika izglābtas. Tad Jakobštates iedzīvotāji, pateicībā par Debesu Ķēniņienes palīdzību, pieņēma lēmumu atjaunot sagruvušo Svētā Gara baznīcu.

Atjaunotā koka baznīca pastāvēja neilgu laiku: aprakstā teikts, ka tā kļuva par ļaundara sarīkota sprādziena liesmu upuri, un nodega līdz pamatiem. Bija nepieciešami vairāki gadi jaunas mūra baznīcas celtniecībai, un šī baznīca pastāv vēl šodien. Šurp pārnesa brīnumdarošo ikonu, kurai tika izgatavots ozolkokā griezts kiots. Ikonai bija sudraba riza ar zelta vainagiem un daudzu dārgmetāla rotājumi, kurus bija dāvājuši dievlūdzēji. Dievlūdzēji ļoti godināja brīnumaino Jakobštates Dievmātes ikonu: katru gadu maijā no 1901. līdz 1914. gadam to nesa godināšanai uz Rīgu, bet pēc tam uz Mītavu (tagadējo Jelgavu).

Pazudusī ikona

-Eksistē vairākas ikonas pazušanas versijas, – stāsta Daugavpils Bīskaps Aleksandrs. – Uzskata, ka XX gadsimta sākumā ikona tika paslēpta zem baznīcas grīdas, lai to savā īpašumā neiegūtu boļševiki. Tomēr ir ziņas par to, ka 1915. gadā sakarā ar tuvojošos karadarbību, ikonu evakuēja uz Krievijas vidieni, uz Rževas pilsētu. Ateistiskās vajāšanas gados baznīcu kalpotāji tika nogalināti, bet baznīcas iznīcinātas. Tādēļ nav izslēgts, ka ikona tika iznīcināta kā daudzi pareizticības svētumi. Labākajā gadījumā to izglāba kāds dievbijīgs kristietis, kura mājās šī ikona atrodas vēl šodien. Iespējams, šī cilvēka pēcteči pat nenojauš, kāds dižens svētums viņiem pieder.

Visbeidzot, uzskata, ka Jakobštates ikonu aizvedis kāds vācu ģenerālis, kurš krājis pareizticīgos svētumus. Lai kā arī bijis, Jakobštates ikona nav atgriezusies, un paši rūpīgākie meklējumi, veikti Krievijas teritorijā, izrādījušies neauglīgi. Šodien Baznīca neko nezin par šī svētuma likteni. Šādos gadījumos pieņemts atjaunot pazaudēto tēlu pēc saglabātajām kopijām un rakstveida liecībām.

Atdzimšana

Visaugstisvētītais Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs lūdza Svētīgākā Maskavas un visas Krievzemes Patriarha Aleksija II svētību godājamā tēla atjaunošanai, lai atjaunotu Jakobštates ikonas godināšanu.

-1996. gadā atvērtajā Svētā Gara klosterī saglabājies kādreiz nozaudētās ikonas kiots un divas ikonas kopijas, – turpina Augstisvētītais Daugavpils Bīskaps Aleksandrs, – vienu kopiju 1888. gadā veidojis Rīgas ikonu gleznotājs P. Zikovs.

Tajā ikona attēlota eņģeļu pacelta pār pilsētu un baznīcām. Otrās kopijas radīšanas laiks attiecināms uz XX gadsimta sākumu. Sekojot senai baznīcas tradīcijai, pēc tās atjaunots Jakobštates ikonas tēls.

Ikonu veidojuši Maskavas meistari, un tā ir patiess baznīcas mākslas darbs. Pats Vissvētās Dievadzemdētājas Tēls ar Dievbērnu rokās ir neliels, tas pietuvināts oriģinālās ikonas izmēriem – 25 x 18 centimetri. Šis tēls ievietots lielajā ikonā, kurā attēloti divi eņģeļi, kuri savās rokās tur Vissvētās Dievadzemdētājas tēlu.

Vēsturē šādi gadījumi nav reta parādība: pēc nozaudētajām brīnumdarošo ikonu kopijām tiek gatavotas jaunas ikonas, un šīs ikonas kļuvušas ne mazāk godājamas kā paši to oriģināli. Nozaudētās Jakobštates ikonas vēsture turpinās ar brīnumainā svētuma atdzimšanu.

2008. gada 19. jūlijā ikona svinīgi tika nogādāta Rīgā no vienas no senākajām Maskavas baznīcām, – stāsta Bīskaps Aleksandrs, – bet 25. jūlijā ikona tika aizvesta uz Jēkabpili. Latvijas Pareizticīgā Baznīca cer, ka brīnumainās ikonas godināšanas tradīcija mūsu zemē atjaunosies, bet pati Jakobštates ikona kļūs par Svētā Gara klostera atdzimšanas simbolu. Šī svētā ikona uz visiem laikiem paliks Jēkabpils klosterī, un kā agrāk būs klostera aizbildne un sargās pilsētu.

Oksana Dementjeva

Advertisements

%d bloggers like this: